Sēlijas salas
Sēlija ir Latvijas ainaviski daudzveidīgākā vēsturiskā zeme – skaista jebkurā gada un diennakts laikā. Šeit nav izteikta centra, Sēlijas musturu veido mazās apdzīvotās vietas, “salas”, kā šeit ierasts teikt. Viensētu puduri, skrajciemi, mazi ciematiņi ieriktējušies starp Sēlijas paugurvaļņa apaļumiem, blakus mazām, līkumotām upītēm ar dzintaraini brūnu, sfagnos izfiltrētu ūdeni. Purvi, meži, pļavas un savvaļas dzīvnieki Sēlijā ir tikpat svarīgi kā cilvēki, šeit aizvien pret dabu izturas ar bijību un dziļu cieņu. Sēlijā tā riktīgi nav iedzīvojusies neviena sveša ticība. Sēlis uz baznīcu gan mēdz aiziet, bet īstais templis, kur pabūt ar sevi un apdomāt lietu kārtību, aizvien ir mežs, purvs, pļava, ezers.
Rudeņos meži pilni baraviku, purvi sarkst no dzērvenēm, silos riekšām vien grāb brūklenes, zilenes… to visu ēd svaigu, lai sula tek, liec pagrabā – sālītu, marinētu. Pievāri klāt dzeltenu kartupeli, piecep bļodu ar pankūkām, un kas tev vairs ko var padarīt? Tu esi drošībā, ko tev iedod paša zeme, paša dārzs, paša darbs. “Bads, iepūt man!” – tā saka vecie ļaudis rudeņos, kad pedējais grozs kartupeļu iebērts pagraba arodā.
Nebaidieties no Sēlijas mazajiem, baltajiem celiņiem, kas savieno mūsu “salas”! Tie ir skaistākie, gleznainākie ceļi Latvijā. Dodieties pa tiem no saimnieka pie saimnieka, skatot to mīlestību, ar kādu lielais ledājs, atkāpjoties uz Ziemeļiem, saglaudījis Sēlijas zemi maigās pauguru krunciņās.
