Sēlijas salas

Sēlija ir Latvijas ainaviski daudzveidīgākā vēsturiskā zeme – skaista jebkurā gada un diennakts laikā. Šeit nav izteikta centra, Sēlijas musturu veido mazās apdzīvotās vietas, “salas”, kā šeit ierasts teikt. Viensētu puduri, skrajciemi, mazi ciematiņi ieriktējušies starp Sēlijas paugurvaļņa apaļumiem, blakus mazām, līkumotām upītēm ar dzintaraini brūnu, sfagnos izfiltrētu ūdeni. Purvi, meži, pļavas un savvaļas dzīvnieki Sēlijā ir tikpat svarīgi kā cilvēki, šeit aizvien pret dabu izturas ar bijību un dziļu cieņu. Sēlijā tā riktīgi nav iedzīvojusies neviena sveša ticība. Sēlis uz baznīcu gan mēdz aiziet, bet īstais templis, kur pabūt ar sevi un apdomāt lietu kārtību, aizvien ir mežs, purvs, pļava, ezers.

Rudeņos meži pilni baraviku, purvi sarkst no dzērvenēm, silos riekšām vien grāb brūklenes, zilenes… to visu ēd svaigu, lai sula tek, liec pagrabā – sālītu, marinētu. Pievāri klāt dzeltenu kartupeli, piecep bļodu ar pankūkām, un kas tev vairs ko var padarīt? Tu esi drošībā, ko tev iedod paša zeme, paša dārzs, paša darbs. “Bads, iepūt man!” – tā saka vecie ļaudis rudeņos, kad pedējais grozs kartupeļu iebērts pagraba arodā.

Nebaidieties no Sēlijas mazajiem, baltajiem celiņiem, kas savieno mūsu “salas”! Tie ir skaistākie, gleznainākie ceļi Latvijā. Dodieties pa tiem no saimnieka pie saimnieka, skatot to mīlestību, ar kādu lielais ledājs, atkāpjoties uz Ziemeļiem, saglaudījis Sēlijas zemi maigās pauguru krunciņās.

9.-10.
septembris

Kafejnīcas

Lai pietuvinātu karti, turēt taustiņu "Ctrl" un izmantot peles rituli

Kafejnīcas

Apskates objekti

Staburaga piemiņas vietā paveras neparasts skats un īpašas sajūtas. Lai gan klints nu jau labu laiku pavada zem Pļaviņu ūdenskrātuves ūdens, tā īpašā aura ir jūtama vēl šobaltdien. Sajūtu paspilgtina boja, kas ielaista vietā, kur kādreiz atradusies Staburaga klints spice ar avotu. Parks ir piemērots miera un plašuma baudītājiem, vēstures mīļiem un jebkuriem interesentiem kam patīk leģendām apvītas vietas.

Iepazīt Sēlijas unikalitāti tās pievārtē iespējams Ērberģes muižas kungu mājā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tajā atrodas Mazzalves pamatskola. Muižā darbojas aktīvi cilvēki, kas uztur ne vien zinību, bet arī vēsturisku garu. Iepriekš piesakoties var apskatīt barona pudeļu kolekciju, pie muižas esošo slaveno Marijas tiltu un iepazīt Sēlijas sakrālo mantojumu Ērberģes pusē. 

Augstākā vieta Sēlijas paugurvalnī – Ormaņkalns (167 m augsts paugurs, relatīvais augstums – 86,5m).Šī bijusi populāra seno latviešu pulcēšanās vieta – teikas vēsta, ka no šī kalna saucēji pulcējuši ļaudis uz sapulcēm un svētkiem – lūk arī skaidrojums dabas parka nosaukumam „Sauka”. Ormaņkalnā atrodas atpūtas vieta ar nojumīti, netālu esošajā Borīšu kalnā ir skatu tornis, kas parasti tiek saukts par Ormaņkalna skatu torni. 

Gleznainais Zasas muižas parks esot samazināta Gatčinas parka kopija, nosaukts barona fon Zasa vārdā. Uzsākts veidot jau 18. gadsimtā kā ainavu parks romantiskā stilā. Uzkalniņi, saliņas, tiltiņi, taciņas, muižas parku stila lapenītes un vides objekti gaida ik uz stūra, lai parka viesiem izstāstītu dažādu gadsimtu leģendas, kas šeit mājo.

Alpaku Sala ir alpaku audzētava Sēlijā. Šeit vienmēr ir alpaku gadalaiks, atpūta dabas skaņās, alpaku vilnas dzija un adījumi un mazo alpacēnu rotaļas. “Dzīparu “ mājā viss interesantais par diega tapšanu piedāvā izzinošu atpūtu ģimenēm – baudīt alpaku sabiedrību dabas skaņās bez cilvēku “burziņa” un uzzināt par alpakām visu, ko zina saimniecības īpašnieki. (Iepriekšēja pieteikšanās).

Subates pilsētas vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, veidojies 16. – 19. gs. Līdz mūsdienām no tā veidola, ko ieskāva četru dažādu ticību dievnami, mazstāvu koka apbūve, kas rindojas gar šauru un līkumotu ieliņu malām, nav saglabājies viss. Dabas apstākļi – pilsētas atrašanās subglaciālās iegultnes krastos (ar Lielo un Mazo Subates ezeru tajā) piešķīruši pilsētai Latvijai neierastas skatu perspektīvas.