Bārbeles pamatskola ir maza privāta lauku skola un bērnudārzs, kas atrodas ainaviskā lauku vidē. Pie skolas ir neliels ezers. Ir pieejamas divas peldvietas – ar laipu pieredzējušiem peldētājiem un peldvieta bērniem, kur droši jutīsies pat paši mazākie. Ūdens pārbaudēs atzīts par ļoti ekoloģiski tīru. Krastos ligzdo lielie ūdensputni – gulbji, medīt zivis brien gārņi. Teritorijā ir iespējams aplūkot īstas lidmašīnas. Skolai ir savs augļu dārzs, daiļdārzs un siltumnīca, piemājas pļavās ganās aitas. Skola piedāvā nakšņošanas pakalpojumus ceļotājiem, labiekārtotu ugunskura, telts un kempinga vietu.
Mājas kafejnīcu dienu laikā viesiem tiks piedāvāti skolas ezera iedvesmoti Latvijas ēdieni un ar ūdens aktivitātēm saistītas izklaides – iespēja vizināties ar SUP dēļiem, ūdensbasketbola spēle, u.c. Savukārt baudīt maltīti būs iespēja gan brīvā dabā, gan telpās – skolas Amatu mājā iekārtotā kafejnīcā. Tāpat, Mājas kafejnīcu dienās būs iespēja iepazīties ar skolas vēsturi Skolas muzejā, kā arī doties ekskursijā pa skolu.
Aktivitātes
- Ekskursija skolā un tās saimniecībā – bezmaksas.
- Brauciens ar sup dēli – 2 EUR
- Labvēlīgu laikapstākļu gadījumā pasākuma laikā darbosies skatuve ar dzīvo mūziku un dīdžeju. Būs iespēja dejot!
Apskates objekti
Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrortvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi.
Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no tuvākas un tālākas apkārtnes. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas, tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības, nervu kaites un citas.
19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks. Kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.
Vienīgais muzejs Zemgalē, kur „Sējas” un „Pļaujas” svētkos tiek darbināti muzeja eksponāti un demonstrēti lauku darbi. Muzejā apskatāma lauku sēta ar ūdens un vēja dzirnavām, senajiem darba rīkiem un agregātiem. Svētkos darbojas tirdziņš.

