Badīgs kā vilks? Piestāj Sēlijas salās!

Salas ir visur Sēlijā, bet kur tad pati Sēlija? Ja skatās no Rīgas puses, tad tā ir zeme, kas no Jaunjelgavas vai, pa citu ceļu – no Mazzalves, līdz pat Kaplavai, starp Daugavas kreiso krastu un divu kaimiņu – Lietuvas un Baltkrievijas robežām. Senās sēļu cilts vēsturiskā zeme. Dzīve salās sēļus veidojusi par cilvēkiem, kuri prot paši par sevi pastāvēt, un mierā būt ar dzīves kārtību. Katrā salā savus likumus, ieradumus un svētkus paturēt. Viesmīlīgi atvērt durvis ceļiniekiem. Un klusējot aizdarīt melnus purvozola vārtus tiem, kuri dzīvošanu Salās vēlējušies ar varu vai slidenu viltību pārmainīt. Savu bagātību apsegt ar balto purva sūnu, lai ienācēju kārās acis to neatzīst par laupījuma vērtu…

Reiz sensenos laikos sēļu zemes klāja vareni meži, vien zinātājam pārvarami purvi un dziednieciskām zālēm bagātas pļavas. Tās vietas, kur šajos plašumos bija apmetušies cilvēki, dēvēja par salām. Daudzas ar putnu vārdiem apveltītas, jo putna lidojumā, ne cilvēka gājumā tās vieglāk sasniedzamas. Sēlija arī tagad palikusi mežu, purvu, neskartas dabas zeme. Te lāči, lūši un vilki mežā dzīvo aizvien, un neviens īpašu brēku tādēļ neceļ. Pilsētu nesamaitāti šeit ir arī cilvēki – vienpatņi,  mazliet naivi, jo dzīvo prom no kņadas, mazliet skarbi, jo jāpaļaujas aizvien tik uz sevi un tuvāko kaimiņu, noslēgti, piesardzīgi un kautrīgi, jo nav pieraduši būt uzmanības centrā. Skaņām, asām, taisnām balsīm, jo dzīvo tālu viens no otra. Saglabājuši savu valodu, noturējuši dzīvu kultūrvēsturisko saikni ar tiem sēļiem, kas Lietuvas pusē. Sēlis ir vienpatis, mežu, purvu un pļavu cilvēks, kurš nogurušam ceļiniekam aizdos savu mēteli, uzvārīs siltu zupu un nosēdinās pie sprakšķošas malkas plīts, lai kopīgi paklusētu par lielām lietām. Virsū ar savu mīlestību nemāksies, bet laipnu roku vienmēr pasniegs, nedomādams- kas viņam par to būs.

Daudzas Sēlijas mājas kafejnīcas priecēs ar savās saimniecībās audzētiem, gatavotiem, brūvētiem un citādi pašu rokām tapušiem produktiem: cigoriņu kafiju, “Sēlijas alu”, bioloģiski nozīmīgās pļavās augušām tējām u.c. Sēlija atklāsies gan no dzimtas vecmāmiņām mantotās gardās sēļu karašu receptēs, gan ienesot Amerikas dienvidu vēsmas Sēlijas vidū ar pluinītās cūkas burgeriem un citām receptēm.

10.-11.
septembris

Kafejnīcas

Lai pietuvinātu karti, turēt taustiņu "Ctrl" un izmantot peles rituli

Kafejnīcas

Apskates objekti

Staburaga piemiņas vietā paveras neparasts skats un īpašas sajūtas. Lai gan klints nu jau labu laiku pavada zem Pļaviņu ūdenskrātuves ūdens, tā īpašā aura ir jūtama vēl šobaltdien. Sajūtu paspilgtina boja, kas ielaista vietā, kur kādreiz atradusies Staburaga klints spice ar avotu. Parks ir piemērots miera un plašuma baudītājiem, vēstures mīļiem un jebkuriem interesentiem kam patīk leģendām apvītas vietas.

Iepazīt Sēlijas unikalitāti tās pievārtē iespējams Ērberģes muižas kungu mājā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tajā atrodas Mazzalves pamatskola. Muižā darbojas aktīvi cilvēki, kas uztur ne vien zinību, bet arī vēsturisku garu. Iepriekš piesakoties var apskatīt barona pudeļu kolekciju, pie muižas esošo slaveno Marijas tiltu un iepazīt Sēlijas sakrālo mantojumu Ērberģes pusē. 

Augstākā vieta Sēlijas paugurvalnī – Ormaņkalns (167 m augsts paugurs, relatīvais augstums – 86,5m).Šī bijusi populāra seno latviešu pulcēšanās vieta – teikas vēsta, ka no šī kalna saucēji pulcējuši ļaudis uz sapulcēm un svētkiem – lūk arī skaidrojums dabas parka nosaukumam „Sauka”. Ormaņkalnā atrodas atpūtas vieta ar nojumīti, netālu esošajā Borīšu kalnā ir skatu tornis, kas parasti tiek saukts par Ormaņkalna skatu torni. 

Gleznainais Zasas muižas parks esot samazināta Gatčinas parka kopija, nosaukts barona fon Zasa vārdā. Uzsākts veidot jau 18. gadsimtā kā ainavu parks romantiskā stilā. Uzkalniņi, saliņas, tiltiņi, taciņas, muižas parku stila lapenītes un vides objekti gaida ik uz stūra, lai parka viesiem izstāstītu dažādu gadsimtu leģendas, kas šeit mājo.

Alpaku Sala ir alpaku audzētava Sēlijā. Šeit vienmēr ir alpaku gadalaiks, atpūta dabas skaņās, alpaku vilnas dzija un adījumi un mazo alpacēnu rotaļas. “Dzīparu “ mājā viss interesantais par diega tapšanu piedāvā izzinošu atpūtu ģimenēm – baudīt alpaku sabiedrību dabas skaņās bez cilvēku “burziņa” un uzzināt par alpakām visu, ko zina saimniecības īpašnieki. (Iepriekšēja pieteikšanās).

Subates pilsētas vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, veidojies 16. – 19. gs. Līdz mūsdienām no tā veidola, ko ieskāva četru dažādu ticību dievnami, mazstāvu koka apbūve, kas rindojas gar šauru un līkumotu ieliņu malām, nav saglabājies viss. Dabas apstākļi – pilsētas atrašanās subglaciālās iegultnes krastos (ar Lielo un Mazo Subates ezeru tajā) piešķīruši pilsētai Latvijai neierastas skatu perspektīvas.